Paredzot PSRS lojālistu centienus pārņemt plašsaziņas līdzekļus un valsts augstākās varas iestādes, kā arī iespējamo valsts varas gāšanas mēģinājumu Latvijā pēc Padomju armijas vardarbīgā uzbrukuma Viļņas televīzijas torņa aizstāvjiem, Rīgā, Liepājā, Kuldīgā un Ulbrokā pie stratēģiski svarīgiem objektiem tika izvietoti fiziski aizžogojumi, kurus dežūru režīmā apsargāja no visas Latvijas sabraukuši demokrātijas un neatkarības atbalstītāji. LTF dome 1991. gada 12. janvāra sēdē pieņēma lēmumu par cilvēku aicināšanu 13. janvārī uz tautas manifestāciju un palikt aizsargāt stratēģiski svarīgus objektus. Pirmie neatkarības aizstāvji ieradās Rīgā jau pirms manifestācijas. Barikāžu veidošana Vecrīgā sākās jau 13. janvāra rītā pirms tautas manifestācijas Daugavmalā. Par Barikāžu laika kulmināciju kļuva Iekšlietu pārvaldes speciālo uzdevumu milicijas vienības (krievu Отряд Милиции Особого Назначения, OMOН; OMON) uzbrukums Iekšlietu ministrijai 20. janvārī, kura laikā gāja bojā pieci cilvēki un 13 cilvēki tika ievainoti. Pēc Iekšlietu ministrijas ieņemšanas OMON atkāpās, bet turpmākā Latvijas un PSRS varas iestāžu konfrontācija līdz Augusta pučam pārgāja politiskā līmenī. 26. janvārī lielākā daļa barikāžu bija nojauktas un barikāžu aizstāvji atgriezušies mājās. 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena tiek atzīmēta 20. janvārī.

1991. gada barikādes ir daļa no Latvijas neatkarības atjaunošanas. 1991. gada barikāžu cēloņi ir divi – Latvijas tautas vēlme pēc neatkarīgas un demokrātiskas valsts un PSRS augstākās vadības vēlme saglabāt autoritāru varu pār Otrā pasaules kara laikā okupētajām teritorijām. Iemesli barikāžu izveides sākšanai tieši 1991. gada 13. janvārī bija 1990. gada nogalē pieaugušais saspīlējums starp demokrātiski noskaņoto tautu, LR varas struktūrām un PSRS kontrolētajām iestādēm, OMON un armijas vienībām, kā arī Padomju armijas asiņainais uzbrukums civiliedzīvotājiem pie Viļņas televīzijas torņa naktī uz 13. janvāri, kas parādīja, ka tautas manifestācija bez fiziskiem šķēršļiem bruņutehnikai var tikt samērā ātri brutāli izklīdināta.

Precīzs barikāžu dalībnieku skaits netika fiksēts, tomēr pēc 1991. gada barikāžu muzeja aplēsēm, barikāžu sargāšanā piedalījušies 45 000–50 000 cilvēku. Precīzi apzināti un identificēti ir 35 210, no kuriem 31 119 saņēmuši 1991. gada barikāžu dalībnieka Piemiņas zīmi, bet 4091 – Pateicības rakstu par piedalīšanos barikādēs. Vēstures literatūrā tiek minētas dažādas barikāžu dalībnieku skaita aplēses – līdz pat 80 000 cilvēku.

Rīgas OMON 1991. gada barikāžu laikā bija aptuveni 130–200 cilvēku liela militarizēta vienība PSRS Iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka 42. divīzijas sastāvā. Tās bruņojumā ietilpa divi bruņutransportieri, un, papildu milicijas tipa ieročiem, kaujinieki bija bruņoti ar armijas tipa automātiskajiem strēlnieku ieročiem, ieskaitot ložmetējus un kaujas granātas. Papildu OMON darbībām, apdraudējumu neatkarībai radīja Latvijā un tās tuvumā dislocētās Padomju armijas vienības. Latvijā 1990.–1991. gadā atradās PSRS bruņoto spēku, jūras kara flotes un PSRS robežapsardzības karaspēka vienības, kuru personālsastāvā bija ap 60 000 cilvēku.

Liecībās par uzbrukumu Iekšlietu ministrijai parādās daudzas norādes uz līdz šim neidentificētu nelielu bruņotu vienību, “trešo spēku”, kas izraisīja apšaudi ar OMON pie Iekšlietu ministrijas. Historiogrāfijā ir izplatīts pieņēmums par šīs vienības sasaisti ar Padomju armiju un PSRS Valsts drošības komiteju (VDK; Комитет государственной безопасности СССР, КГБ СССР).

Barikāžu laiku var iedalīt trīs posmos pēc saspīlējuma saasināšanās starp LR un PSRS varas struktūrām, kas noveda pie barikāžu izveides: 13. janvāra notikumi un barikāžu veidošana; barikāžu sargāšana un 20. janvāra uzbrukums Iekšlietu ministrijai; barikāžu nojaukšana un valsts aizsardzības struktūru izveide.

Saspīlējums starp neatkarības aizstāvjiem un PSRS varas saglabāšanas atbalstītājiem fiziskā vardarbībā pārauga uzreiz pēc PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova (Михаил Сергеевич Горбачёв) dekrēta par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas deklarāciju nelikumību izsludināšanas. 1990. gada 15. maijā notika Interfrontes atbalstītāju, tostarp civilā tērptu Padomju armijas karavīru, mēģinājums iebrukt LR Augstākajā padomē (AP). Jau tad LTF valde pauda gatavību iesaistīt visus tās atbalstītājus valstiskās neatkarības aizstāvēšanā. PSRS vadības plāns par jauna savienības līguma parakstīšanu noveda pie krasākas konfrontācijas. No 1990. gada septembra līdz 1991. gada martam Latvijā notika 26 sprādzieni, no kuriem tikai pieci bija saistīti ar kriminālām aprindām, bet pārējie – ar latviešu leģionāru pieminekļu un politiski nozīmīgu objektu Rīgā spridzināšanu situācijas destabilizācijai. PSRS varas iestādēm padotais Rīgas OMON sarīkoja virkni fizisku uzbrukumu neatkarības aizstāvjiem. Saasinoties konfrontācijai ar PSRS centrālo varu un palielinoties draudiem par tiešas PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanu Baltijas valstīs, LTF 11. decembrī pieņēma aicinājumu “X stundai”. LTF sāka gatavot grupas un transportu, lai nepieciešamības gadījumā nogādātu cilvēkus uz manifestāciju Rīgā. Pastiprināti tika gatavotas kārtības uzturēšanas grupas. 20. decembrī, lai aktivizētu sabiedriskās kārtības nodrošināšanai radītās struktūras darbu, tika reorganizētas Īpašo tautas brīvprātīgo kārtības sargu vienības.

1991. gada 2. janvārī OMON kaujinieki pilnībā ieņēma Preses namu, cenšoties pārņemt kontroli pār neatkarību atbalstošajiem masu medijiem. 7. janvārī PSRS aizsardzības ministrs izdeva pavēli par desanta karaspēka vienības nosūtīšanu uz Baltiju, Gruziju, Armēniju, Moldovu un Ukrainu, lai nodrošinātu iesaukumu Padomju armijā. 10. janvārī M. Gorbačovs ultimatīvi pieprasīja Lietuvai atcelt tās AP pieņemtos likumdošanas aktus. Rīgā Interfrontes mītiņā tika prasīta Latvijas valdības atkāpšanās. Mēģinājumu ielauzties valdības ēkā apturēja milicija. 11. janvārī Lietuvā notika virkne uzbrukumu ar šaujamieroču un asaru gāzes lietošanu, bija ievainotie. 12. janvārī LTF izsludināja Vislatvijas manifestāciju valdības atbalstam 13. janvārī, kā arī pieņēma lēmumu apsargāt stratēģiski svarīgos objektus, izstrādājot teritoriālu plānu LTF nodaļu iesaistei stratēģiski svarīgo objektu apsardzei.

Naktī uz 13. janvāri, pēc vairāku militāru un civilu objektu bruņotas ieņemšanas Lietuvā, Padomju armija ar smagās militārās tehnikas iesaisti uzbruka civiliedzīvotājiem, kas bija sapulcējušies Viļņas televīzijas torņa aizstāvībai. Uzbrukumā Viļņas televīzijas tornim gāja bojā (nošauti un tanku sabraukti) 14 tā aizstāvji, vairāk nekā 100 tika ievainoti. Plkst. 4.45 no rīta LTF priekšsēdētājs un LR AP priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns uzrunāja tautu Latvijas Radio, informējot par notikušo Viļņā un aicinot pulcēties Doma laukumā AP aizstāvībai. No rīta Latvijas Radio atkārtoja LTF paziņojumu, kas nosacīja, pie kuriem objektiem kura novada ļaudīm jāpaliek pēc manifestācijas. Plkst. 6.00 Doma laukumā sāka ierasties cilvēki. Plkst. 14.00 11. novembra krastmalā notika iepriekš LTF izziņotā manifestācija, kurā piedalījās ap 500 000 cilvēku. Jau no rīta Rīgā sāka ierasties smagā lauksaimniecības tehnika un sāka celt barikādes. Nav identificējams konkrēts barikāžu celšanas idejas autors – dažādos formātos un sastāvos par Vecrīgas bloķēšanu, izmantojot kā demonstrācijas, tā arī fiziskus šķēršļus, tika runāts jau, gatavojot reakcijas plānus, vismaz kopš 1990. gada novembra. Barikāžu veidošanu vadīja LTF, tomēr to organizēšanā aktīvi līdzdarbojās arī AP Aizsardzības un iekšlietu komisija un Ministru padome. AP priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns un LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks aicināja sargāt stratēģiski svarīgos objektus, AP aizsardzības štābu vadīja Andrejs Krastiņš un viņa vietnieki Odisejs Kostanda un Tālavs Jundzis. LR lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģeris kopā ar autotransporta un šoseju ministru Jāni Janovski un arhitektūras un celtniecības ministru Aivaru Prūsi deva rīkojumus organizēt smago lauksaimniecības un celtniecības tehniku un kravas automašīnas barikāžu veidošanai. Nozīmīgu lomu barikāžu veidošanā ieņēma arī īpašo brīvprātīgo vienību sargi un Latviešu strēlnieku savienības biedri (atvaļinātie karavīri) un pieredzējušie virsnieki: Voldemārs Jaronis, Auseklis Pļaviņš, Andris Bunka, Jānis Baškers, Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) pārstāvji Mirdza Vītola un Voldemārs Markuss, LTF reģionālie koordinatori Ilze Cīrule, Roberts Milergs, Juris Strīpnieks un daudzi citi.

No 13. līdz 27. janvārim Latvijas iedzīvotāji apsargāja AP un Ministru padomes ēkas, Latvijas Radio namu Vecrīgā, Latvijas Valsts radio un televīzijas centru Zaķusalā, Rīgas telefona un telegrāfa centrāles ēkas Rīgā, Rīgas tiltus, kā arī pastu un raidstaciju Kuldīgā, Ulbrokas radiotorni un vairākus objektus Liepājā – pilsētas domi, pastu, televīzijas torni un LTF mītni.

14. janvārī M. Gorbačovs paziņoja, ka, viņaprāt, PSRS armija Viļņā rīkojusies pareizi. OMON uzbruka Vecmīlgrāvja tilta (Vecmīlgrāvī atradās OMON bāze) sargiem, atklāja uguni pa barikāžu aizstāvju automašīnām un piekāva cilvēkus. Pie Brasas tilta OMON apmētāja automašīnas ar degmaisījuma pudelēm, vakarā notika vēl viens OMON uzbrukums Vecmīlgrāvī. Dienas laikā tika nodedzinātas 17 automašīnas.

Naktī uz 15. janvārī notika OMON uzbrukums Minskas Augstākās milicijas skolas Rīgas filiālei Zeļļu ielā, tika piekauti kursanti un nolaupīti ieroči. Rīgā Armijas sporta kluba (ASK) stadionā pulcējās Interfrontes veidotā Vislatvijas glābšanas komiteja, kas pasludināja varas pārņemšanu.

16. janvārī Vecmīlgrāvī pie tilta OMON uzbrukumā tika nošauts Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks, divi cilvēki ievainoti (Andrejs Dreimanis, Andris Podnieks). Viens ievainotais bija OMON uzbrukumā pie Brasas tilta (Jānis Gudrais).

17. janvārī Rīgā ieradās PSRS AP deputātu delegācija Anatolija Deņisova (Анатолий Алексеевич Денисов) vadībā, kas, atgriežoties Maskavā, paziņoja, ka Latvija atbalstot tiešas PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanu.

18. janvārī LR AP izveidoja vienotu Valsts pašaizsardzības komisiju.

19. janvāra naktī OMON aizturēja un piekāva piecus īpašo kārtības sargu vienības dalībniekus.

20. janvārī Maskavā notika 100 000 cilvēku liela manifestācija Baltijas aizstāvībai.

20. janvārī plkst. 21.07 notika OMON un neidentificētas kaujinieku grupas (historiogrāfijā pazīstama kā “trešais spēks”) uzbrukums Iekšlietu ministrijai, ko aizstāvēja astoņi Bauskas rajona milicijas pārvaldes darbinieki. Apšaudē gāja bojā Rīgas Kirova (tagad Centra) rajona iecirkņa inspektors leitnants Sergejs Konoņenko un Valdības apsardzes dienesta vada komandieris vecākais milicijas leitnants Vladimirs Gomanovičs, kā arī kinooperators Andris Slapiņš un skolnieks Edijs Riekstiņš, nāvīgi ievainots kinooperators Gvido Zvaigzne. Bija vairāki, tostarp smagi, ievainotie gan Iekšlietu ministriju sargājošo Bauskas rajona milicijas darbinieku (Jānis Jasevičs, Valerijs Markuns, Aļģis Simanavičus, Renārs Zaļais), gan Vecrīgas barikāžu aizstāvju rindās (Boriss Dmitrenko, Jānis Zelčs, Andrejs Senčenko, Aivis Petrovskis, Juris Mezaks, Dagnis Ozols); tika ievainoti arī ārzemju žurnālisti (Jānošs Todors, János Tódor; Hannu Veisenens, Hannu Väisänen; Vladimirs Brežņevs, Владимир Владимирович Брежнев). Vismaz viens kritušais bija arī uzbrucēju rindās.

22. janvārī pie AP ēkas barikādēs negadījumā gāja bojā Ilgvars Grieziņš.

24. janvārī tika izveidots Sabiedrības drošības departaments Jāņa Baškera vadībā, lai pārņemtu barikāžu aizstāvību.

25. janvārī Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis pieņēma lēmumu izbeigt cilvēku un tehnikas sūtīšanu stratēģisko objektu sargāšanai.

27. janvārī barikāžu apsardzība tika izbeigta.

Īpašās kārtības sargu vienības turpināja Latvijas Valsts radio un televīzijas centra apsardzību Zaķusalā līdz pat 18. augustam. Dzelzsbetona barikādes pie AP ēkas demontēja tikai 1992. gada vasarā. Arī saspīlējums ar vardarbības uzliesmojumiem no PSRS varas struktūru puses nebeidzās līdz pat Augusta puča apspiešanai, tostarp arī vardarbīgi uzbrukumi LR muitas posteņiem un Iekšlietu ministrijas struktūrām.

19. augustā Rīgā Aspazijas un 13. janvāra ielu krustojumā pie Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes tika nošauts Jūrmalas Jaunrades nama mikroautobusa “Latvija” šoferis Raimonds Salmiņš. 19. augusta vakarā uz Salu tilta mikroautobuss “Latvija” ietriecās armijas bruņutransportierī, nākamajā dienā mikroautobusa šoferis apsardzes daļas vecākais leitnants Staņislavs Skroderis no gūtajām traumām mira.

Izmeklējot PSRS varas iestāžu uzbrukumus 1991. gadā LR iestādēm un pilsoņiem, kopumā tika apzināti 318 cietušie, 9 cilvēki bija gājuši bojā.

Barikāžu laikā Rīgā sapulcējušās tautas masas gatavība fiziski aizstāvēt demokrātiski ievēlēto valdību radīja pietiekamu pretsparu valsts varas apvērsuma plānotājiem, lai tas netiktu izdarīts ar viņiem pieejamajiem resursiem. Interfrontes pasludinātā valsts varas pārņemšana tā arī netika realizēta. Barikāžu izveide izslēdza ātru cilvēku izklīdināšanas iespējamību, bet to pašaizliedzīgā sargāšana, kurā bija iesaistīti visas Latvijas iedzīvotāji, piesaistīja nozīmīgu Rietumvalstu uzmanību un tādējādi radīja politisko spiedienu uz PSRS centrālo varu, lai tā atturētos no brutālas vardarbības pielietošanas Latvijā.

Barikāžu laika notikumi ieguva plašu atspoguļojumu ārvalstu medijos, raisīja starptautisko spiedienu pret PSRS un pastiprināja Latvijas sabiedrības noskaņošanos skaidram demokrātijas atbalstam. 1991. gada 3. martā LTF vadītā Latvijas valdība rīkoja iedzīvotāju aptauju (referendumu), kurā piedalījās 87,56 % Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju, 73,68 % uz jautājumu “Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?” atbildēja apstiprinoši. Plašā tautas iesaistīšanās demokrātijas atbalstam nepieļāva valsts apvērsuma īstenošanu Latvijā. 1991. gada barikādes kā būtisks neatkarības atjaunošanas procesa elements un nevardarbīgas pretošanās fāze plašākā kontekstā noveda pie skaidrākas politiskās situācijas apzināšanās un izšķiršanās par pilnīgu neatkarības atjaunošanu 1991. gada 20. augustā.

Barikāžu laikā uzplauka politiskās mākslas tapšana – dažādi plakāti, grafiti zīmējumi uz barikādēm, folklorizēti īsprozas darbi, kas iemūžināti dokumentālajos foto un kino kadros. Tāpat arī tā laika notikumu skaidrošana ir guvusi plašu atspoguļojumu presē un dokumentālos TV raidījumos, kā arī ir plaši pārstāvēti dažāda apjoma publicistikā un memuārliteratūrā. Barikāžu laika notikumi likuši pamatu 2022. gadā iznākušajai Viestura Kairiša spēlfilmai “Janvāris”.

1991. gada barikādes ir pamatā 2012. gada Zigurda Vidiņa dokumentālajai filmai “Tēvu barikādes” un 2001. gada Raita Valtera un Antras Cilinskas dokumentālajai filmai “Mūsu barikāžu laiks”, kā arī 1995. gada A. Cilinskas dokumentālajai filmai “Provokācijas anatomijai”.

Barikādes ir radušas nozīmīgu vietu Rīgas ārtelpas monumentālajā tēlniecībā – Barikāžu laika upuru nāves vietās Rīgas kanālmalas apstādījumos ir izvietoti Arvīda Voitkāna veidoti piemiņas akmeņi, turpat atrodas arī viņa veidots piemiņas akmens R. Salmiņam, kurš tika nošauts Augusta puča laikā, Roberta Mūrnieka sašaušanas vietā pie Vecmīlgrāvja tilta atrodas dzelzsbetona “Auseklīša krusts” (1992). Barikāžu laika tematika parādās arī Ojāra Feldberga monumentālajos darbos “Pie ugunskura” (1991) Zaķusalā, kā arī darbā “Viļņošanās” (2005), kas atrodas tēlnieka veidotajā Pedvāles mākslas parkā; tas veidots no granīta blokiem, kas 1991. gada Barikāžu laikā no tēlnieka studijas bija pārvesti uz Vecrīgu, kur veidoja barikādes pie Saeimas nama. Zaķusalā atrodas arī Igora Dobičina veidotā barikāžu piemiņas zīme “Acis” (1991), Vecrīgā pie Saeimas nama – Sandro Čhaidzes, Oskara Rukļa un Eināra Kviļa veidotā piramidālās formas piemiņas zīme “Sapnis nomodā” (2007). Ulbrokā atrodas Ulda Sterģa veidotais piemineklis “Barikāde” (1991). 2002. gadā Jāņa Sprudzāna veidots piemiņas akmens barikāžu dalībniekiem uzstādīts Valmierā. 2008. gadā Rojā uzstādīts piemineklis Barikāžu laikā bojā gājušajam kinooperatoram Gvido Zvaigznem. 2020. gada nogalē Rinalda Slavika veidota piemiņas zīme “1991. gada barikāžu piemiņai” izvietota arī Viļānos.

2001. un 2016. gadā barikāžu piemiņai izdotas pastmarkas, savukārt 2006. gadā izdota 1 lata sudraba piemiņas monēta “Janvāris. 1991.”.